CELIAKIJA UN GLUTĒNA SENSITIVITĀTE

Labība nav sajūsmā, ka mēs apēdam tās bērnus – graudus. Patiesībā augi grib vairoties, bet mēs viņu pēcnācējus vienkārši apēdam. Tā vietā, lai rīkotu scēnas, augi, daudz nedomājot, mazlietiņ saindē savas sēklas. Tas nav tik dramatiski, kā sākotnēji izklausās, - daži apēsti kviešu graudi abām pusēm nenodara nekādu skādi – un izdzīvo gan augi, gan cilvēki. Jo lielāku bīstamību sajūt augs, jo vairāk indīgo vielu veidojas tā sēklās. Kvieši ir tik norūpējušies tāpēc, ka tiem ir pavisam neilgs laika sprīdis augšanai un vairošanas funkcijai. Nekas nedrīkst noiet greizi. Kukaiņiem glutēns bremzē ļoti nozīmīgu gremošanas enzīmu, tāpēc rijīgam sienāzim sagremot kviešus būtu ļoti grūti, līdz ar to gan sienāzim, gan kviešiem ir labi, ka viņš tiek savlaicīgi apturēts.

Cilvēka zarnās glutēns var ceļot pa zarnu šūnām daļēji nesagremots un atslābināt atsevišķo šūnu savienojumus. Tā kviešu proteīni nonāk tur, kur viņiem nav paredzēts būt, savukārt, imūnsistēmai tas, protams, nepatīk. Vienam no simts cilvēkiem ir ģenētiska glutēna nepanesamība (celiakija), bet vēl daudz vairāk cilvēku cieš no glutēna sensitivitātes.

Celiakijas gadījumā kviešu patērēšana uzturā var izraisīt stiprus iekaisumus, kas sabojā zarnu bārkstiņas vai novājina nervu sistēmu. Slimniekus moka vēdersāpes un caureja, viņi bērnībā sliktāk aug un ziemā mēdz būt ļoti bāli. Taču viltīgākais šajā slimībā ir tas, ka tā var izpausties ar dažādu intensitāti. Ja iekaisumi nav spēcīgi, cilvēks var gadiem ilgi neko nemanīt. Reizēm gan iesāpas vēders vai arī ar laiku parādās anēmija, ko pavisam nejauši pamana ģimenes ārsts. Labākā šobrīd zināmā celiakijas ārstēšanas terapija ir pilnīga atteikšanās no kviešu produktiem.

Cilvēki, kuriem ir glutēna sensitivitāte, kviešus var ēst, neriskējot ar būtiskiem tievās zarnas bojājumiem, tomēr pārspīlēt nevajadzētu. Tas ir līdzīgi kā ar iepriekš aprakstīto sienāzi. Taču to, ka jūtas labāk, daudzi cilvēki pamana tikai tad, kad vienu vai divas nedēļas ir atturējušies no glutēna. Pēkšņi viņiem retāk novērojamas gremošanas problēmas vai vēdera pūšanās, mazāk sāp galva un locītavas. Daži cilvēki spēj labāk koncentrēties, mazāk nogurst, nav tik nomākti. Glutēna sensitivitāte tikai nesen ir izpētīta nopietnāk. Šobrīd šo diagnozi var aprakstīt apmēram tā: sūdzības mazinās, ja tiek ievērota bezglutēna diēta, lai arī nav diagnosticēta celiakija. Zarnu bārkstiņas gan nav iekaisušas vai bojātas, taču randiņš ar bulciņu imūnsistēmai, visticamāk, tik un tā nepatīk.

Avots: "Par zarnu šarmu", Džūlija Endersa, 2020

LAKTOZES intolerance

Laktozes intolerance nav ne alerģija, ne nepanesība. Bet arī šajā gadījumā organisms nespēj uzturu pilnīgi sadalīt atsevišķās sastāvdaļās. Laktoze ir piena sastāvdaļa, ko veido divas ķīmiski savienotas cukura molekulas. Gremošanas enzīms, kas šī molekulas atdala vienu no otras, neizdalās no papillas. Tievās zarnas pašas to izstrādā savās vismazākajās bārkstiņas. Saskarusies ar zarnu sieniņu, laktoze sabrūk, un atsevišķie cukuri tiek uzsūkti. Ja šī enzīma trūkst, var rasties līdzīgas problēmas kā glutēna nepanesamības vai glutēna sensitivitātes gadījumā – vēdersāpes, caureja vai pūšanās. Taču atšķirībā no celiakijas, nesagremotas laktozes daļiņas neaizceļo caur zarnu sieniņu. Tās caur tievo zarnu vienkārši aizslīd tālāk resnajā zarnā un tur baro gāzi producējošas baktērijas. Tātad vēdera pūšanos un citas sūdzības var uzskatīt par savdabīgu labi paēdušu mikrobu pateicību. Lai arī nepatīkama, laktozes intolerance ir daudz nekaitīgāka par neatklātu celiakiju.

Ikvienam cilvēkam piemīt gēns laktozes sagremošanai, un laktozes sagremošana tikai ļoti retos gadījumos sagādā problēmas jau kopš dzimšanas. Tad zīdainīši nevar dzert mātes pienu, nepiedzīvojot stipru caureju. 75% cilvēku šis gēns gadu gaitā zaudē aktivitāti – mēs galu galā vairs neēdam tikai no krūts vai pudelītes. Reti kurš pieaugušais ārpus Rietumeiropas, Austrālijas un ASV vēl spēj panest pienu. Arī mūsu platumu grādos pēdējā laikā lielveikalos aizvien paplašinās bezlaktozes produktu skaits, jo, pēc pašreizējiem datiem, katrs piektais cilvēks nepanes laktozi. Jo vecāks ir cilvēks, jo lielāka ir iespējamībā, ka viņa organisms vairs nespēj sašķelt piena cukuru – taču kurš gan savos sešdesmit gados iedomāsies, ka vēdera pūšanos vai caureju ir izraisījusi vienmēr tik ierastā piena glāze vai gardā krējuma mērce.

Tomēr būtu kļūda domāt, ka no piena ir pilnībā jāatsakās. Lielākoties zarnās saglabājās laktozi šķeļošais enzīms, vienkārši tā aktivitāte ir ierobežota un sasniedz vien apmēram 10 – 15% no agrākās jaudas. Tātad, ja konstatējat, ka, atsakoties no glāzes piena, vēders vairs nebuntojas, paeksperimentējiet, lai noskaidrotu, cik daudz varat atļauties, lai nerastos problēmas. 

Avots: "Parzarnu šarmu", Džūlija Endersa, 2020